Pēc izrādes mūsu kompānija jutās sareibusi un panarokojusies, kārtīgi paplosījusies ...it kā visi vecrīgas klubi būtu paņemti priekša, daudz enerģijas un muzikāli baudāmi priekšnesumi,bet..tā kā neiepazināmies uz ko īsti nākam, tad nekas nebija saprotams un skaidrs. Kaut kā uztveramāk, es režisora vietā būtu atdalījis katru lugu ...jo savādāk viss sajuka kopā un saprast kur kas sākas un beidzas un kāpēc ...nebija iespejams, visu laiku meklēju kautkādas kopsakarības bet tikai pēc izrādes saprot ka bija četri stāsti..daudz darba ielikts,lieliska akierspēle , bet viss putrā.

Puškinam patiktu. Viņš piedalītos. :) Elīna Vāne (Lai Elīnai par citiem - kino - darbiem arī "Lielais Kristaps"!), "Rammstein" spridzina. Un Mocarta "Rekviēms", izrādās, var būt "Nirvana" "The Man Who Sold the World". Perfekta Krišjāņa Salmiņa deklamācija saprotamā krievu valodā un laikmetīgs "Akmens viesis". Pieredzējušākiem daudz kultūrcitātu, visiem - iespēja pasmaidīt.

Puškina „Mazās traģēdijas” Valmieras teātrī: ļoti jauks iestudējums (grūti sabojāt izrādi, ja tajā skan „Rammstein”, arī citu skaņdarbu izvēle ir trāpīga, piemēram, Dalida „Bang Bang”). Īsts spēles prieks, vienots ansamblis, kurā labi iekļaujas arī jaunie aktieri. 1.aina gan vēl biklāka (to var spēlēt vēl drošāk/mierīgāk), bet turpinājums – pārliecinošs. Daudzas precīzas nianses, kuras varbūt pilnībā uztveramas, vien skatoties izrādi atkārtoti. Uzrunāja gan čaklā darbarūķa Saljēri (Dace Everss!) mokas, talantīgo, izlaidīgo un bezatbildīgo Mocartu (sauktu par Mōci, kuru „liderīgi” spēlē un tā pārliecina Mārtiņš Meiers) vērojot (jo ģenialitāti taču nepiedod,- cik aktuāli!), gan „Akmens viesis” (K.Freimaņa atturīgā Melnā cilvēka statuja, Jakovela aizrautīgais Dons Huans un rafinētā Vānes Donna Anna) – jūtu šķitums un īstenība (kā stereotips vēsta – ne viss ir tāds, kā tas izskatās). Šitā, brāļi (un māsas!!!) dzīvodami, ne vien regulāri Čehovu, Gorkiju un Dostojevski skatīsim, bet varbūt pat mūsdienīgu „Borisa Godunova” iestudējumu raudzīsim (temats – mūsdienīgs). Izskatās, ka šī Valmieras teātra sezona būs ne vien stipro sieviešu sezona, bet arī uzskatāmi pārliecinās par pievēršanos jaunajiem skatītājiem (studentiem, skolēniem un citiem, kas jūtas „neiesūnojuši”), viņu uztverei atbilstošā formā („Pazudušais dēls” varbūt bija pirmā vērā ņemamā „bezdelīga, kas šo pavasari nes”). Izrādes raksturojumā nav jāraksta, piemēram, „Neiesakām skatītājiem, kas vecāki par 50”, bet varbūt šādu brīdinājumu gan: „Neiesakām tiem, kas vēlas skatīties tradicionāli iestudētu izrādi”.

Izrāde- forša ballīte, kurā tu piedalies vai sēdi drūms malā. Uzzināju, kas ir stroboskops:) Atsvaidzināju zināšanas valodās un par ļoti daudzveidīgiem režisoriskiem paņēmieniem, piem., dažādu spēles laukumu izmantošanu, sieviete spēlē vīrieti, palēlināta cīņas aina utt. Interesanta inovācija- planštveida gaisma, skaņa. Bēdīga biju par mūžīgo pudeļu klātbūtni. Atcerēšos vienmēr: Amy Winehouse dziesmu latviski, Du hast mich un Kārļa F. lieliski izpildīto repu? beigās!