MARIJA STJUARTE

Ļoti labas sezonas teicamas viesizrādes Rīgā. Izrāde ir ļoti piemērota Nacionālā teātra telpām, šķiet, ka tās rada papildus noskaņu. Visinteresantākā ir Elizabete, viņas nodarījumi ir pat tādi kā piespiedu lēmumi, kurus viņa negrib un vienlaikus vēlas pieņemt. Teicams Vānes un Martinsona tēlojums, bet jāuzteic viss ansamblis. Tomēr šķiet, ka izrāde nav par politiku vai mīlestību, bet gan par nodevību - lai cik nepieciešama vai attaisnojama var šķist nodevība (Elizabetes gadījumā - valsts intereses), tā iztukšo un padara vientuļu. Finālā - zaudēts kas būtisks un neatgūstams, kaut gūta uzvara.

Ljoti laba izraade. Spilgta aktieru meistariiba un atbilstoshs lomu sadaliijums! Lieliski teerpi - saakot no to atbilstiibas sizhetam liidz tonju gammai un piegriezumam! Apburoshi originaals risinaajums, kas nostraadats liidz detaljaam! Loti patiikami acij! Labs skatuves risinaajums - ciinjas "rings" - karaljnams - kuraa risinaas staasts, ljaujot to veerteet/veerot publikai/tautai. Labi izmantota simbolika. Izjusta muuzika. APSVEICU! PALDIES LIELS VISIEM KAS PIEDALIJAAS! Taa turpinaat, tiekamies naakamreiz!

Šillers Mariju Stjuarti rakstīja, nekautrēdamies sagrozīdams vēstures faktus un personību raksturus, lai parādītu Mariju kā varoni un mocekli, kura pat cietumā un līdz pēdējai stundiņai ir brīvāka par visvareno aldnieci Elizabeti. Valmieriešu iestudējums savukārt dara visu, lai padarītu interesantu un pat pievilcīgu Elizabeti: E.Vānes talantu un temperamentu atbalsta tēps, grims, mizanscēnas un beigās pat iespaidīgā saspēle"ar scenogrāfiju. Šāds traktējums ir visai tuvs pēdējos gados redzētajām filmām par šo karalieni, bet E.Vānes Elizabete ir pat drusku interesantāka ar komiskajiem piesitieniem, īpaši sievišķīgajās vājībās. Tad varbūt izrādei vajadzētu mainīt nosaukumu -"Elizabete"? Tomēr nē, jo šadā traktējumā Marija kļūst par 'dramatiskāko un būtiskāko pārbaudi Elizabetes karalienes un sievietes mūžā, no kuras viņa tomēr burtiski izķepurojas, izrāpjas a nagu galiem.. Kulminācijas skatā, abu karalieņu tikšanās ainā, kad Marija, nespējot izturēt Elizabetes "provokācijas", izverd ilgi krājušos protestu, tā nemaz neliekas uzdrošināšanās vai lepnums (kā tas bijis dažos ne tik pārāk sena laika iestudējumos") , bet drīzāk sievišķīgs vājums, kas šajā gadījumā ir arī liktenīga kļūda. Kaut kā tomēr mazliet pietrūkst Marijas traktējumā, lai gan I.Puķe ir pārliecinoša. No citiem tēliem gribētos pieminēt vienīgi I.Martinsona Lesteru tādēļ, ka,, ir gandrīz jautri vērot, kā aktieris burtiski izgaršo savu tēlu, kas ir tik atšķirīgs 'no viņa pēdējā laika lomām. Un, kopumā ņemot, viens elegants, iespaidīgi nostrādāts iestudējums!

Tik tālu nu esam, ka jāstrīdās, kura aktrise labāka. Abas labas. Diemžēl izrāde pelēka.

Vaanei ludzu Speelmani par sho izradi.

Laba dekorācija. Interesanti kostīmi. Daži spilgti aktieru tēlojumi (Vāne, Puķe, Martinsons). Un tas arī viss. Uzveduma emocionālais vēstījums paliek pusceļā uz skatītāju. Kā aiz stikla sienas.

Cik dīvaini, ka tādas slavas dziesmas par Vāni. Manuprāt, viņa spēlēja par sīku (t.sk. arī sīkie žestiņi bija tikai režisora piedāvāta forma, tie nebija pašas tēlā rasti/radīti; viņa tēlu nepadarīja par karalieni). Viņas tēla mērogs tomēr bija daudz mazāks, nekā Puķei. Žēl, ka izrādē bija tikai viena karaliene, - Marija Stjuarte, un trijās epizodēs (īpaši - pēdējā) Puķe šīs izrādes mērogus papleta daudz plašāk, nekā citi to pleta visu vakaru. Aiz Vānes teatrāli spilgtās formas gribējās vairāk iekšēja patiesuma, notikumu novērtējuma, traģisku amplitūdu. Spilgti, jā, taču - ne aizraujoši. Jo uz izrādes beigām jau var paredzēt aktrises formu, toties Puķes pēdējā ainā tiek spēlēts daudz kas vairāk par lugas tekstu, zālē valda elpu aizturošs klusums, un darbība kļūst daudz svarīgāka par tekstu. Tad kļūst bezgala aizraujoši, ko novēlu ar laiku visai izrādei visā tās garumā. Bet - kopumā - malači!

Izrādes pēdējā minūte un pēdējās piecas sekundes lika man trīsēt. Lieliski! E. Vāne - izcili! Līdz kodolam izkosta Elizabete.

Es vēl savu kārtu tikai gaidu, bet bildes vien ir gleznas - KAS PAR TĒRPIEM! Anna Heinrihsone, bravo!

Tiešām Valmieras teātris ir īpašs un tas ir panākts ar dažādo repertuāru, kur katrs var atrast sev kaut ko piemērotu! Tur ir talantīgi aktieri un dažādu rokrakstu režisori! Vienkārši malači! Runājot par pirmizrādi - visus ziedus šoreiz Vānei !!!

nevis Vāne izcila, bet kostīmmākslinieks perfekts! izrāde ir laba.

Vienkārši lieliska pirmizrāde! Bravo - vai dzirdiet kultūras mīļotāji, Latvijā nelielā pilsētiņā uzved tādu mākslu. Rīga - kur jūs dzīvojiet? Vai tiešām kaut kāda atpalicība Rīgā? Lielas lietas notiek laukos! Vienreizēji izturēta, smeldzīgi skaista izrāde. Elīna Vāne - zvaigzne, prīma, lēdija, dziļa un talantīga būtne. Visā savā krāšņumā ir aplūkojama šajā izrādē. Tagad tikai saprotu, ko nozīmē talants profesionālam aktierim. Nekā lieka! Perfekti. Skaisti ka tādu smagu lugu var pasniegt kā garšīgu saldo ēdienu- zemenes vīna mērcē:). Paldies - patika!

Izcila izrāde! Vāne izcila! Scenogrāfija un mūzika izcila! Pirmais cēliens ir nedaudz staipīgs, bet otrais to kompensē ar uzviju!

To upss:Vnk skates izrāde, pirms pirmizrādes.

kas tā par skati?

Man ļoti, ļoti patika! Labākais ko, pēdējā laikā, Valmieras teātrī esmu redzējusi Elīnas Vānes mazliet ironiskā spēle bija nevainojama. Bauda skatīties! Liels paldies! P.S. Par pirmo cēlienu: es piekritīšu iepriekšējai komentētājai.

Biju vakar uz skati. 1.cēliens - pārāk garš un izstiepts , likās, šoreiz Kroders nebūs bijis savos augstumos..BET! 2.cēliens pagāja vienā mirklī, neskatoties uz to, ka bija gandrīz 1,5h garš - neprātīgu emociju virpulis, gaismas, mūzika, nenovēršamā liktens tuvums.. Lielisks, tiešām lielisks viss ansamblis, Puķe kā vienmēr laba, bet šoreiz Vāne bija IZCILA!! Neatkārtojama savā krāšņumā!!