IDIOTS

Rādiet vēl šo izrādi!!!!!!!!!

Paldies! Paldies! Burvīgi Krišjānis Salmiņš un Gundars Grasbergs!!!

Sirsnīgs sveiciens Valmieras drāmas teātra saimei Teātra dienā! Īpašs prieks par jauno ZA goda locekli - REŽISORU O.Kroderu un H. Liepiņa balvu aktierim R.Rudākam! Beidzot!!! Jūsu māksla vienmēr ir skola un svētki dvēselei.Paldies! lai Jums visiem burvīgs, teatrāls pavasaris! Ar cieņu - Ruta Cimdiņa J.Akuratera muzeja vadītāja.

sveicu Valmieras drāmas teātra saimi Teātra dienā!''Ipašs sveiciens O.Kroderam un R. Rudākam par apbalvojumiem! Jūsu māksla vienmēr ir skola un svētki dvēselei!

Viens liels, liels sviests....

Ir vēl 2 brīvas biļetes uz šo piektdienu! Griezieties teātra kasē.

Lieliski! Satriecoši! Aizkustinoši! Es visu laiku domāju, kā Jūs tā spējat aizkustināt un likt domāt vēl ilgi pēc izrādes! Īpašs paldies - Krišjānim Salmiņš, Elīnai Vāne, Mārtiņam Liepa un Ievai Puķe!

Lieliska izrāde - gan scenogrāfija, gan mūzika, gan aktieru darbs. Īpaši sajūsmināja Andra Grosa Gaņa!

loti labs teatris! es patisjam nanozeloju ka aizbraucu! paldies jums!!!

Ļoti, ļoti laba izrāde ar izsmalcinātu aktieru darbu,lielisku scenogrāfiju,kostīmiem un mūziku. Lai veicas!

Liels paldies!!! Neaprakstamas sajutas, paldies, ka ljaujat teatrim saglabat savu burvibu un neatkarojamibas gaisotni ar savu darbu!Liels, Liels paldies!

Lieliska izrāde! Ieteiktu jebkuram to noskatīties. Aktieru spēle ļoti augstā līmenī! Novēlu visam VDT kolektīvam veiksmi un tā turpināt!:)

Izcila izrāde.Izcils Intars Rešetins.Iesaku,nenožēlosiet.

Izrāde patiešām laba. Kostīmi, dekorācijas un perfekta aktierspēle - bija vērts doties no Rīgas uz Vlmieru. Visu cieņu režisoram Kroderam un visam VDT kolektīvam. Tikai viens man pietrūka - puķes ko izrādei beidzotie pasniegt Ievai Puķei.

tik iespaidiiga izraade,ka to varētu skatīties vēl un vēl... aizraujoša,aizkustinoša,enerģiska,nu vienkārši SUPER!:D Ideāls aktieru kolektīvs(16.augusta izrādē)!:) Tā turpināt!

Lieliski, ka VDT atbrauc uz Rīgu, jo nu vismaz man nekādi nav iespēju aizbraukt uz Valmieru. Šoreiz, kad mums, rīdziniekiem, tiek pievests klāt, manuprāt, viskvalitatīvākais teātris Latvijā, esmu dziļi pateicīga VTD par iespēju redzēt jūsu izcilākās izrādes. Brīnišķīgs Intars Rešetins kņaza Miškina lomā. Es teiktu - viņš un manas bērnības dienu Marule - Skaidrīte Putniņa - bija pārliecinošākie tēli šai izrādē. Izcila Ieva Puķe!!! Paldies Krodera kungam par šo izrādi! Nākamnedēļ iešu uz "Hedu Gableri" :-)

21.augusta izrāde bija ļoti veiksmīga. Negribas analizēt pa sastāvdaļām, bet tā nu reiz ir izrāde, ka kā labs vīns atstāj ilgstošu un skaistu pēcgaršu.

Paldies režisoram un aktieriem par izrādi. Bija kaut kā aizmirsies, ka var četras stundas nosēdēt ar neatslābstošu interesi. Un paldies arī S. Radzobei par rakstu, ko tepat var izlasīt, jo tik dziļu skaidrojumu, kas ietu vienā līknē ar manu sapratni par izrādi vispāār nebiju lasījusi. Lai jums visiem jauka vasara!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Un vispār tas ir kaifīgi - braukt no Rīgas uz Valmieru uz teātri.

Iespaidīgi!!! kad gāju uz izrādi biju noskaņojies, ka 3,5 h tas ir daudz, jo kad biju uz "Aristokrāts" (tas bija 3 h) es vairākkārtīgi apsvēru domu iet prom. Bet šis bija cits līmenis. Paldies

Jau pirmajās izrādes sekundes simtdaļās skatītājs tiek ievests konkrētā telpā un laikā. Sēžot līdzās šim notikumam, dzirdot aktieru elpas vilcienus, tērpu liego švīkstoņu, pārņem mistiska sajūta, it kā debess virs galvām atvērtos un projicētu šo izrādi no Ideālo cilvēku zemes. Tā ir vīzija, mācību stunda, kurā, atmetot visu lieko, tiek rādītas cilvēku attiecības un attieksme vienam pret otru. Vieta, kas pārpilna ieradumiem, paražām, stingriem likumiem un dzīves sūrumu cilvēku sejās. Dažubrīd pat šķiet, ka sejā iesitas drēgnums no mitriem, tumšiem gaiteņiem, pa kuriem klīst tumši tēli vērojot un sargājot. Gluži kā iestudējuma noformējumā un tērpos izmantotā melnā krāsa absorbē un sevī glabā pārējo krāsu košumu, arī izrāde sevī iesūc un pēc tam bagātīgi apvelta skatītāju ar visa veida emocijām, sākot no naidīguma un pietuvojoties līdzjūtībai. Rogožins saka: „Kņaz, nezinu kāpēc, bet tu man iepatikies jau vilcienā”. Es varu tikai piekrist – Kņaz, tu man iepatikies uzreiz ar pirmo izteikto zilbi, jo tava seja stāsta un žesti runā. Šī fundamentālā uzveduma centrā ir kņazs Miškins. Intars Rešetins šajā tēlā iemieso cilvēkā mītošas dievišķas spējas. Šis tēls ir ar sirdi jūtoša būtne, ar Dieva iesēto sēklu dvēselē. Kņaza Miškina tēlā mēs saskatām Jēzu Kristu kā līdzcietības nesēju un labestības pravieti. E. I. Siliņš „Lielo patiesību meklējumos” atklāj kādu citu līdzību, viņš raksta: „Dostojevskis savukārt apliecina, ka „Dons Kihots” ir vienīgā grāmata, kuru viņš ņemtu līdzi, stājoties Dieva priekšā. Dostojevska daiļradē Dons Kihots transformējies kņaza Miškina tēlā „Idiotā” un Aļošā „Brāļos Karamazovos”.” Režisors O. Kroders, šķiet, uztvēris trauslo stīgu, kas satur kņaza Miškina tēlu. Domājams, ka pats Dostojevskis apmierināti paspiestu režisora roku par labi padarītu darbu. Patiesībā katrs no personāžiem dod savu pienesumu šī monumentālā uzveduma izveidē. Gundara Grasberga Rogožins atstāj spilgtu iespaidu. Viņa stāja, gaita, plandošais krekls, brutālais izskats rada bandītisku noskaņu. Tāda tipa rokās pat grāmatas lapu griežamais nazis kļūst par nāvējošu ieroci. Atšķirībā no lugas, romānā minēts par Rogožina slimību, smadzeņu iekaisumu, kas padara viņu vājāku nekā sākumā šķiet, bezspēcīgu likteņa priekšā. Lugā Rogožins sabrūk pašās beigās, saraujas kā slieka un miera pārņemts dus kņaza klēpī. Tas raksturīgs visiem, kas sastopas ar kņazu, bez izņēmuma krīt maskas, cietās čaulas, kas apsegušas to dvēseles. Elīna Vāne meistarīgi parāda, jaunāko no trim māsām, Aglaju kā neirotisku un jūtās nenobriedušu būtni. Viņa ir apmulsusi par pieaugošajām jūtām pret kņazu Miškinu. Kaut arī Aglaja negrib būt „maza muļķīte”, viņu tomēr satrauc, ko par viņas mīlas jūtām teiks apkārtējie. Rezultātā sirsnīgi vārdi un apskāvieni mijas ar aizvainojošām frāzēm. Arī viņa nespēj pretoties kņaza atbruņojošai sirsnībai un piedotspējai. Skaidrītes Putniņas ģenerāliene Jepančina ar stalto stāju un noteikto balss toni vēlas viest skaidrību notiekošajā. Kņazā Miškinā viņa sajūt savu dvēseles radinieku. Nokrītot ceļos viņa priekšā un skūpstot kņaza roku viņa rāda dziļu pazemību un cieņu, tajā pat laikā nezaudējot savu ģenerālienes pašcieņu, pierādot to ar gatavību iecirst pļauku, ja tāda vajadzība rastos, lai gan sirdī viņa tik un tā ir nesavtīgs bērns. Ievas Puķes Nastasja Fiļipovna ir būrī ieslodzīts retas sugas putns. Skaists putns, kuram nav liegts raudzīties uz pasaules skaistumu un iepazīt dažus labumus, bet tikai caur būrī esošām spraugām. Putns, kurš dauzās pa būri kā negudrs, ievainojot sevi. Putns, kuru var apbrīnot, pirkt un pārdot, un ... nogalināt. Vienīgais, kas gūst viņas uzticību tumšajā pasaulē, protams, ir kņazs, kuru viņa nespēj pazudināt apprecot. Īsti vietā ir Arnolda Oša Ferdiščenko, neko pielikt, ne atņemt. Pēc izrādes dzirdēju atsauksmes par šo tēlu kā vispārliecinošāko. Iestudējums uzdod daudz jautājumus, kuri pēc izrādes nedod miera. Piemēram, kā savādākam cilvēkam dzīvot pasaulē, kā izturēt apkārtējo nievājošo attieksmi, kā spēt piedot? Intara Rešetina kņazs ar savu sirsnību, apgarotību, atvērtību un patiesumu atbild – ar mīlestību. Ar dvēseles mīlestību, jo viņš līdzīgi kā mācītājs vispirms redz dvēseli nevis miesu. Tādēļ Nastasjas Fiļipovnas ģīmetne atstāj uz viņu spēcīgu iespaidu, jo viņas skumjās acis ir viņas bēdās slīkstošās dvēseles atspulgs. Vērojot aktieru meistarīgi izspēlētos attiecību līkločus, pārņem sajūta, ka atšķirībā no 19. gadu simteņa, mūsdienās mēs varētu būt atklātāki un gudrāki savās attiecībās, bet, vai esam. Vai maz ir iespējams tā atkailināt savu dvēseli no visiem aizspriedumiem, lai ar aizdomām neskatītos uz smaidošu cilvēku, kurš patiesi kā bērns atzīstas savās simpātijās un jūtās pret mums? Meklējot atbildes uz izrādes izraisītajiem jautājumiem es devos prom no Valmieras. Autobusā blakus man apsēdās pieticīgās drēbēs ģērbies jauneklis, viņa gaiši starojošā seja, brīnuma pilnās acis un dvēseles atvērtība lika man noticēt par ideālā cilvēka esamību mūsdienās. Kņaz, tu man iepatikies jau ... Agnese Matisone www.matisone.id.lv

PALDIES! Spēcīgi! Uzrunā un liek domāt vēl ilgi pēc izrādes.. Kņaza (Intara Rešetina) gan izmisīgi žēļ..sāp viņa asaras, un viena doma ir par to, kā viņš pēc izrādes no kņaza aiziet atpakaļ uz Intaru un cik daudz kņazs patur sev no aktiera spēkiem..? (šī doma bija visas ~3 h līdz mājām..) Ieva Puķe ļoti pārliecinoša, spēcīga.. noteikti vēlētos redzēt viņu Hedas Gableres lomā. Un, jā, režisora O.Krodera un visu darbinieku, aktieru kopā radītais ļoti atbilda tam iespaidam un stāstam, ko manī atstāja pirms gadiem izlasītais Dostojevska darbs.. ja nu vienīgi "melnā" bija par daudz..un tas daudzviet šķita "tumši pelēks" ..un no Ilzes Vītoliņas kostīmiem biju gaidījusi vairāk.. Bet Intars Rešetins ir ļoooti smaidīgs kņazs :)..hm..bet kadeļ Aglaja tik ..nervoza, saraustīta..?. Bet neķidājot sīkumos un subjektīvos salīdzinājumos, iespaidos ar lasīto klasikas darbu, PALDIES! d

No sirds atvainojos aktieriem, visiem teātra ļaudīm un skatītājiem par nepatīkamo starpgadījumu ar mobilo telefonu, kas radās manas paviršības un aizmāršības dēļ š.g. 24.maija izrādes "Idiots" laikā. ALDONA BRIEDE P.s. Paldies par brīnišķo izrādi! A.B.

valmieras teaatris jau nu vareetu internetaa ievietot informaaciju par to,kursh aktieru sastaavs speelees konkreetajos datumos!

Lieliska izrāde! Lasot Dostojevska darbu "Idiots", izlasot ziņu, ka Valmieras teātri iestudē "Idiotu', zināju - apmeklēšu. Un nenožēloju! Skaisti, izsmalcināti un izspēlētas visas nianses, kas bija Dostojevska romānā. Un kņza Mišķina man bija tik ļoti, ļoti žēl. Iesaku visiem, kam patīk izmalcinātas izrādes, kas liek domāt un pārdomāt savu dzīvi un dzīvi sev apkārt!

Žēl, ka nav izrāžu sestdienā un svētdienā, lai studenti no Rīgas varētu apmeklēt izrādi.

Š ī izrāde ir viena no tām, kas neatstāj vienaldzīgus pat tos skatītājus, kuri tik bieži neapmeklē izrādes. Melnais uzrunā katru no mums. Tagad būs spēcīgs stimuls iet biežāk uz Valmieras teātri.

drankis

Laikam tad būs jāstāv rindā tāpat kā uz Hermaņa "Garo dzīvi"... šajā gadījumā varbūt ne ar gadiem, bet ar mēnešiem... :) Tā kā IDIOTĀ ir paliels nodarbināto aktieru skaits, tad visdrīzāk tāpēc nevar tik bieži to iekļaut repertuārā, jo mākslinieki var būt aizņemti kur citur. Un vēl man šķiet, ka tad, ja šo izrādi spēlētu bezmaz katru otro vakaru, iespējams,pamazām noplaktu tās burvība, kaut gan... materiālais ienesīgums kasei gan tad būtu garantēts.

izrades tiesam vajag vairak!!! ar 3 vai 4 menesi ir par maz. biletes tiesam nevar dabut :(

Lūdzu maijā vairāk irādes, lai visi var redzēt....Biļešu ta nav:(

Laba izrāde, ļoti laikmetīga dīvainā kārtā. Vai tiešām cilvēka daba nemainās pat gadu simtu griezumā?

terre, izskatās gan, ka būtībā krasu izmaiņu nav, ja nu vienīgi ārējie dzīves apstākļi piespēlē cilvēkiem rafinētākus "masku" izgājienus sabiedrībā. Krodera "Idiots" ir tāds kā paradokss par MELNO - ap mums, mūsos... tu sēdi skatītāju rindās un nemitīgi atrodies tumsas ielenkumā, bet sirds aiz pārdzīvojuma iekrāsojusies caurspīdīgi balta, balta un rodas pat ilūzija, ka tas melnais tik tāds acu apmāns vien, jo katram no izrādes varoņiem, kaut pavisam nedaudz, bet tomēr, dvēsele ir neaptraipīta, gaiša, jo neprātā sarunātais un pastrādātais ir noticis tikai aiz izmisīgām slāpēm pēc cilvēcības, pēc tās pašas mūžsenās laimes, lai cik "apzvazāti" tas arī neizklausītos. Necerēts pārsteigums ieraudzīt tik "idiotisku Idiotu" (protams, ne burtiskā nozīmē) ar Intara Rešetina vaibstiem! Liekas, ka Kroders caur šo aktieri teju vai uzminējis paša Dostojevska iecerēto varoni: iejūtība pret ikvienu, kaut vai tādu, kuram kāds cits bez domāšanas uzspļautu, neikdienišķas prāta spējas un izturēšanās bez mazākās liekulības, cenšoties ar savu nesamāksloto psiholoģisko asredzību vienkāršā, maiguma pilnā valodā, kaut vai ar līdzjūtīgu, saprotošu skatienu atvērt sarunu biedrā kaut nedaudz patiesuma, mazināt otra sāpes caur neviltoti paustu sapratni. Un tas viss šim "dīvainim" kņazam Miškinam, kurš atgriezies dzimtajā Krievzemē, saelpojies spirgto Šveices kalnu gaisu, arī vairāk vai mazāk izdodas, jo šejienieši sen un varbūt dažs labs vispār nekad nav raduši uzklausīt otru bez aizdomām un bez ironiski asas distancētības pašaizsardzības nolūkos. Un paradoksālākais ir tas, ka Miškins, būdams augstākā mērā patiess, arī savā ziņā bērnišķīgi naivs, bieži vien neapzināti rada haosu apkārtējos un beigās vēl it kā kļūst tāds kā bez vainas vainīgais - viņš gribējis tikai labu, bet dažādu apstākļu nesakritība, pārpratumu gūzma izsaukusi sazvērniecību pret viņu un iegrūdusi "dunci" mugurā. Ne velti Idiota sakarā ir atsauce arī uz Jēzu Kristu... Manuprāt, iestudējums ar Krišjāni Salmiņu (vēl neesmu aktieri Miškina lomā redzējusi) galvenajā lomā varētu uzņemt jaunus, citādākus apgriezienus, un tur nav nekā neparasta, jo tā tas ir bijis allaž, kad vienai lomai (īpaši jau titullomai) ir dublanti. Visu cieņu arī pārējam aktieru ansamblim - tik tiešām ansamblim vārda vistiešākajā nozīmē, jo itin nekas visā izrādē kopumā nešķita lieks, nesaskaņots ar koncepciju (iespējams, ka šāds viedoklis no pirmreizējā iespaida sajūsmas); pat šķita, - tad, ja no šīs saliedētības iztrūktu kaut neliels elements, sairtu arī veselums. Ieva Puķe pa vienu atzaru it kā turpina Hedas Gableres ceļu, tomēr ar vairākiem, sarežģītākiem un tik ātri neatminamiem līkločiem, atļaujoties būt te noslēpumaina un nevienam nepieejama, te atkal vaļsirdīga kā mazs bērns. Aktrisei patiešām lieliski un ticami izdodas ātri pārslēgties no vienas emociju gammas otrā. Gundara Grasberga Rogožins gan par daudz uzkrītoši ārišķīgs, - galvenokārt attiecībā uz sava vērienīguma demonstrēšanu, stāvot vai sēžot nepārtraukti plati izvērstām kājām un ejot, "mētājot" šūpojot sava ķermeņa augšdaļu gandrīz kā tādu boksa maisu. Skaidrītes Putniņas Jepančina ir tā, kura visbiežāk ar savu ģenerālisko runas toni un garu pēkšņi pārņēmušo vientiesīguma sajūtu liek publikai uz mirkli atslābt no saspringtības un iepsurgt pa kādam smieklam. Vismazāk "atsitusies" mātē (Jepančinā) ir vecākā meita - Ilzes Lieckalniņas Aleksandra, kuras seja nemitīgi ir saviebta dziļas iekšējas neapmierinātības, garlaicīguma un nebrīves sloga grimasē, savukārt vidējā meita Adelaida Māras Mennikas izpildījumā ir bezbēdīgāka, noskaņota uz jautrību, ko gan stingrā audzināšana no mātes puses likusi apvaldīt. Jaunākā no visām trim māsām - Aglaja, kurā daļēji ir apvienojušās īpašības no Aleksandras un Adelaidas, - ir kārtējais Elīnas Vānes spožais iznāciens, spējot sevī likumsakarīgi un pakāpeniski izaudzēt jaunas meitenes jūtu apmulsumu, iemīloties vīrietī, tas ir, kņazā Miškinā, kurā "nedrīkstēja, jo viņš taču ir izslavēts kā Idiots! Ko teiks māte, māsas, sabiedrība, kad uzzinās šo patiesību?! Tas taču būs kā dzīvot labās slavas kraha apziņā līdz mūža galam, tikai sirds gan asiņos, ļaujot pašai sevi piemānīt... kaut gan tas jau principā arī notiek, jo Aglaja nepārtraukti sevi kontrolē, un tikai īsus brīžus atļaujas emociju neierobežošanu, piemēram, mīļi un vaļsirdīgi apķerot Miškinu, kurš par to izskatās visai pārsteigts. Ar pašapmānu Aglajas ciešanas vēl nebeidzas, jo galvenais šķērslis starp viņu un Miškinu ir kņaza klusi dievinātā Natālija Fiļipovna - reizē sieviete-eņģelis un sieviete-vampīrs, kuras spēkam pretoties nespēj neviens vīrietis, pat Edgara Sukura vecais Ivolgins ne. Kaut arī finālā Nastasja jau dus varmācīgas nāves izraisītā Dieva mierā un izskatās ļoti līdzīga guļošai Sniegbaltītei, liekas, ka tik un tā vīrieši, kuri līdz šim bijuši viņai pie kājām, turpinās mīlēt viņu arī mirušu, tā ka Aglajai nav ko cerēt uz Miškina dziļākām simpātijām. Lai saglabātu dzīvu intrigu, tad par izrādes finālu tikai pāris vārdu: RESTES. IZNĪCINOŠI ČUKSTI. ĀRPRĀTA SMIEKLI UN ASARAS...